Heart4kidsadvocacyforum's Blog

Ja kādreiz ir bijis laiks, kad mēs esam  aicināti stāvēt stingri savā “ticībā”, kā arī būt “uzticīgi mūsu pārliecībai par “Lielā Gara iejaukšanos”, tas ir tagad. Mums kā kolektīvai cilvēcei ir spēja izpausties “Jaunajai pasaules kārtībai”.  Mums tiek lūgts izveidot pasauli, kas ir koncentrēta un balstīta uz humānu un taisnīgu cilvēci.  Mums tiek dots norādījums aizdedzināt savu spēju būt uzticīgiem principiem, kas prasa līdzjūtību, beznosacījumu mīlestību, taisnīgumu, vienlīdzību un ilgtspējīgu dzīvi, ko atbalsta zemes resursu dalīšanās. 

Es neredzu, kā mēs spēsim orientēties mūsu politisko sistēmu apstākļos veselīgā un dzīvības vibrācijā, bez “ticības”, kas prasa ne tikai ticību vārdiem, bet arī “ticību”, kas ir nulle un spēkā neesoša bez darbiem, kas fiziski parāda mūsu “ticības” spēku un derīgumu.  Es saprotu, ka mūsu kā taisnīgas cilvēces potenciālam ir jābalstās uz attiecībām ar “Lielo Garu”, kas ir mūsu dzīvības elpa.  Es redzu, ka “Fatih” ir svēta vieta tik daudzās mūsu reliģiskajās pārliecībās, kas man parāda, ka mūsu cilvēciskajai izpratnei ir kopīgs pavediens, kas varētu mūs saistīt ciešākās un sadarbības attiecībās.  Ticība pieaug dziļumā, nozīmīgumā un spēkā, kad tā kļūst par praksi, veidu, kā dzīvot mūsu dzīvi.

 Ja es mēģinātu atrast sapratnes pavedienus un saikni starp tādām reliģiskām izpausmēm kā kristietība, islāms un budisms, šie pavedieni varētu būt – uzticēšanās Dieva solījumiem un saskaņošana ar Kristus principiem par “radikālo mīlestību”: islāms būtu tāds, ka “ticība” ir padošanās Dieva gribai; un budismā tā būtu “ticība” kā apņemšanās iet pa apgaismības ceļu – ne tikai sev, bet arī visām būtnēm.  Šie “ticības” elementi, uzticēšanās, izlīdzināšana, nodošanās “Lielajam Garam” un apņemšanās meklēt apgaismību būtu “pārmaiņu aģenti”, kas varētu būt mūsu cilvēces glābšanas žēlastība.  Pat māksla “meklēt kopīgu valodu” ir “ticība rīcībai”.